Pēdējā valsts!

Tikai daži ir ekstrēmi puiši mūsu starpā, kas vēl nav ne reizi pateikuši, ka šī ir viņu pēdējā sacīkste... Lielākā daļa to atkārto katru dienu: "Viss, man pietiek!" Priitam trīc kājas ar katru brīdi vairāk, jo viņš tak ir pirmais, jā pirmais!

50 kilometrus pirms Senegāles bija pilnīgs bezceļš, bet joprojām visiem viss ir vienalga, visi brauc mierīgi un nav nekāda saspringuma. Uz robežas pavadījām dažas stundas, kur atkal neliels uztraukums, jo, lai nokļūtu Senegālā, vajag vīzu. Protams, mums viņas ir, bet tas nav šķērslis uztraukumam! ;) Pēc Mauritānijas liekas, ka esam nonākuši normālā sabiedrībā - te vismaz visi dzīvo MĀJĀS! :)

Rītdien pēdējā brīvdiena - Saint Louis. Jau nedaudz sāk pietrūkt Mauritānijas tuksnēšu kempingi, kur valdīja tāds klusums, tāds klusums... pat varēja dzirdēt, kā rit asinis... :)